Kā skolā mācīt tematu par holokaustu

Neviena priekšmeta mācīšanā nevar būt vienas "pareizās" metodes jeb ideālas metodikas, kas būtu piemērota visiem skolotājiem un audzēkņiem. Piedāvājam vadlīnijas un ieteikumus, kas varētu noderēt skolotājiem savu darba plānu izveidē, ievērojot konkrētu audzēkņu vajadzības mācību procesā. Šīs vadlīnijas pamatojas uz mūsdienu labāko praksi, ko uzkrājuši daudzi institūti ar pieredzi holokausta temata mācīšanā, lai risinātu dažas no problēmām, kas nodarbina skolotājus, kad tiem jāpasniedz šis ļoti sarežģītais temats, un piedāvātu iespējamos risinājumus.

Holokausta temata mācīšana pamatojas uz zinātnes sasniegumiem un pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir ievērojami mainījusies; šis dokuments ir mēģinājums atspoguļot nepārtraukto pedagoģijas attīstības un pilnveides procesu, un  tādēļ tas nav domāts kā pēdējais vārds par šo tematu.


Kopsavilkums

  • Holokausta tematu var sekmīgi mācīt audzēkņiem; nav jābaidās šim tematam pieskarties
  • Definējiet terminu "holokausts"
  • Radiet pozitīvu mācīšanās vidi, kur aktīvi tiek izmantoti pedagoģijas principi un process ir orientēts uz audzēkņiem
  • Saistiet vēsturi ar indivīdu, ilustrējot statistiku ar personu dzīves stāstiem
  • Izmantojiet aculiecinieku liecības, lai saviem audzēkņiem padarītu šo vēsturi "reālāku"
  • Saikne ar citiem mācību priekšmetiem bagātinās audzēkņu izpratni par holokaustu
  • Vēstures notikumi jāmāca kontekstā
  • Temats ir jāiztirzā plaši un līdzsvaroti
  • Ievērojiet precizitāti savos izteikumos un mudiniet audzēkņus to ievērot
  • Ir jāatšķir holokausta vēsture no mācības, ko no šīs vēstures varētu gūt
  • Izvairieties vienkāršoti atbildēt uz sarežģītiem vēstures jautājumiem
  • Nodrošiniet audzēkņiem iespēju izmantot pirmavotus
  • Audzēkņiem jānorāda, ka paši noziegumu izpildītāji ir atstājuši daudz liecību par holokaustu
  • Rosiniet audzēkņus kritiski analizēt dažādas holokausta interpretācijas
  • Uzmanīgi novērtējiet rakstīto un vizuālo dokumentu satura piemērotību un neizmantojiet šausminošus tēlus, iesaistot audzēkņus holokausta pētīšanā
  • Nesalīdziniet dažādu grupu ciešanas
  • Ļaujiet audzēkņiem iepazīties ar dažādām holokausta upuru attieksmēm pret nacismu, tostarp ar daudzām pretošanās formām
  • Neaprakstiet ebrejus tikai kā holokausta upurus
  • Norādiet, ka holokausts nebija nenovēršams
  • Necentieties attēlot noziegumu izpildītājus kā "necilvēciskus briesmoņus"
  • Uzmanīgi nošķiriet pagātnes noziedzniekus no mūsdienu sabiedrības Eiropā un citur pasaulē
  • Rosiniet audzēkņus pētīt novada, reģiona un pasaules vēsturi un atmiņas
  • Aiciniet savus audzēkņus piedalīties valsts un novada piemiņas un atceres tradīcijās un tās pārdomāt
  • Izvēlieties piemērotus mācību pasākumus un izvairieties izmantot modeļus, kuri veicina audzēkņu iejušanos nozieguma izpildītāju vai upuru lomā
  • Izvairieties pagātnes noliegšanu atzīt par likumīgu
  • Ievērojiet, ka katram mācību materiālam ir savs potenciāls un arī ierobežojumi un ka interneta materiāli nav izņēmums
  • Nošķiriet vēsturiskos notikumus no tagadējiem un izvairieties no vēsturiski nesaderīgiem salīdzinājumiem
  • Neesiet vienaldzīgi, ja audzēkņi pauž satraukumu
     

Holokausta tematu var sekmīgi mācīt audzēkņiem; nav jābaidās šim tematam pieskarties

Daudzi skolotāji kopā ar saviem audzēkņiem nelabprāt iedziļinās holokausta vēsturē, jo ir jutuši grūtības šī temata mācīšanā. Viņus satriec doma par to, kā lai parāda šīs traģēdijas mērogu, milzīgo cietušo skaitu un cilvēcības dziļo pagrimumu. Skolotāji domā par to, kā aizkustināt audzēkņus, neradot tiem traumu; kāda varētu būt audzēkņu reakcija un kā rīkoties, ja klasē ir vērojama "nepiedienīga" uzvedība, piemēram, smiekli vai antisemītiskas un rasistiskas piezīmes.

Nebaidīsimies šo tematu aplūkot, jo, lai arī tas var likties izaicinošs, pieredze rāda, ka holokausta tematu var sekmīgi mācīt audzēkņiem un panākt ļoti pozitīvus rezultātus.


Definējiet terminu "holokausts"

Ir ļoti svarīgi skaidri definēt, kas ir holokausts. Daudzi skolotāji lieto šo terminu ļoti plašā nozīmē, ietverot tajā visus nacistu vajātos upurus. Tomēr lielākā daļa šī perioda vēstures pētnieku lieto precīzāku definīciju (sk. Īpašās komisijas izveidotās vadlīnijas par jautājumu "Ko mācīt"  - "What to teach", izmantojot Izglītības darba grupas interneta saiti).

Audzēkņiem ir jāapzinās, ka daudziem cilvēkiem vārds "holokausts" rada problēmas. Tas ir Bībelē lietots termins un nozīmē "upuris", tādēļ varētu domāt, ka tas ietver domu par ebreju masveida slepkavību kā mocekļu dzīves veidu, taču holokausts nesaistās ar nekādu svētumu. Arī citi termini ir jālieto uzmanīgi. Ja runājam par "Galīgo risinājumu", mēs izmantojam slepkavu lietoto terminoloģiju; arī vārds "genocīds" varētu nozīmēt, ka pieņemam nacistu rasistisko koncepciju. Daudzi labprātāk lieto senebreju vārdu Shoah, kas nozīmē "katastrofa" un nav saistīts ar reliģisku saturu.


Radiet pozitīvu mācīšanās vidi, kur aktīvi tiek izmantoti pedagoģijas principi un process ir orientēts uz audzēkņiem

Holokausts sagrauj jauniešu daudzus varbūtējos pieņēmumus par sabiedrības raksturu, progresu, civilizāciju un cilvēku rīcību. Audzēkņiem var rasties aizsargreakcijas, nepatika vai nevēlēšanās iedziļināties nacisma perioda vēsturē vai holokausta izpētē. Svarīgi ir saglabāt uzticēšanās atmosfēru, lai šādas problēmas varētu atklāti risināt un apspriest.

Ir svarīgi radīt atklātu mācību vidi, kur audzēkņiem tiek atvēlēta vieta un laiks pārdomām, kur viņus iedrošina uzdot jautājumus, diskutēt par savām domām un bailēm, izteikt citiem savus priekšstatus, viedokļus un bažas.

Mācību procesa centrā jābūt audzēkņiem. Skolotājs ir drīzāk palīgs, ne lektors, un jaunieši ir jāmudina aktīvi piedalīties sevis izglītošanas procesā. Vēsture nav tikai zināšanu kopums, kas no skolotāja prāta jāpārdēsta audzēkņos, bet vēsturei vajadzētu būt kā ceļojumam, kurā pieredzētie atklājumi palīdz jauniešiem formulēt savus izziņas virzienus, analizēt visdažādākos informācijas avotus, apšaubīt dažādas notikumu interpretācijas un atspoguļojumus, kā arī atrast savas atbildes uz izaicinošiem vēstures un morāles jautājumiem.


Saistiet vēsturi ar indivīdu, ilustrējot statistiku ar personu dzīves stāstiem

Statistikas pētījumi ir svarīgi; tomēr skolotājiem vajadzētu atrast metodes, kā uzskatāmi parādīt saviem audzēkņiem holokausta mērogu un tajā iesaistītos cilvēkus. Daudziem jauniešiem būs grūti atsaukties uz holokausta traģēdiju, ja tā tiks aplūkota tikai statistikas valodā.

Audzēkņiem ir jādod iespējas ieraudzīt nacistu vajāšanas upurus ne tikai kā bezsejainu upuru masu, bet arī kā indivīdus. Ir jāizmanto konkrētu gadījumu analīze, izdzīvojušo cilvēku liecības, tajā laikā rakstītās vēstules un dienasgrāmatas, lai parādītu cilvēku pārdzīvojumus un panāktu audzēkņu izpratni par to, ka katrā "statistikā" ir ietvertas reālas personas, indivīdi, kam pirms holokausta ir bijusi sava dzīve, draugi, ģimene. Vienmēr uzsveriet, ka upuriem ir bijusi sava cilvēciskā cieņa.

Ja holokausta pētījumā netiek apstrīdēti stereotipi, ka visi ļaundari ir bijuši vājprātīgie vai sadisti un ka visi glābēji ir bijuši varonīgi, drošsirdīgi, labi un laipni; ka visi, kas stāvēja nomaļus, ir bijuši vienaldzīgi, pētījums riskē šiem pagātnes cilvēkiem atņemt cilvēcisko seju un attēlot tos kā karikatūras, neparādot tos kā reālas cilvēciskas būtnes.

Pievēršot uzmanību atsevišķu cilvēku stāstījumam, tajos ietvertajām morālajām dilemmām un izvēlei, skolotājs var holokausta vēsturi padarīt saviem audzēkņiem tuvāku un interesantāku, kā arī vairot tā nozīmi mūsdienu jauniešu dzīvē.


Izmantojiet aculiecinieku liecības, lai saviem audzēkņiem padarītu šo vēsturi "reālāku"

Daudzās valstīs vēl ir cilvēki, kas ir pārdzīvojuši holokaustu un dzīvo savā kopienā. Ja ir iespējams kontaktēties ar šiem cilvēkiem un uzaicināt tos piedalīties nodarbībā, audzēkņiem būs nodrošināts īpašs un spēcīgs izglītojošs pasākums. Tāda cilvēka klātbūtne, kurš ir pārdzīvojis prātam neaptveramo, var audzēkņos radīt patiesu empātiju. Ir daudzas organizācijas (sk. organisations), kas var palīdzēt noorganizēt holokaustu pārdzīvojuša cilvēka uzstāšanos jūsu skolā.

Holokaustu pārdzīvojušie cilvēki noveco, un varbūt audzēkņiem nebūs iespējams nodrošināt tiešu kontaktu ar šādu personu. Tādā gadījumā skolotājam jāmeklē iespēja izmantot liecības videoierakstos, lai parādītu holokaustu personīgos stāstos. Iespaidīgas liecības var sniegt arī citas personas, kas ir bijušas tieši iesaistītas holokaustā vai ir skatījušas šos notikumus savām acīm. Ja jums izdodas uzaicināt glābējus, atbrīvotājus vai citus cilvēkus piedalīties nodarbībā, tad to personīgie stāsti arī lielā mērā bagātinās audzēkņu izpratni par holokaustu.

Ja esat izlēmuši uzaicināt nodarbībā kādu cilvēku runāt par saviem personīgajiem pārdzīvojumiem, iepriekš aprunājieties ar šo cilvēku, lai pārliecinātos, ka tas prot runāt publikas priekšā un skaidri saprot jūsu mācību mērķus.

Sagatavojiet arī audzēkņu grupu, lai nodrošinātu, ka grupa izturas ar cieņu un atzinību. Audzēkņiem ir jāsaprot, ka, neraugoties uz to, ka kopš šiem notikumiem ir pagājis ilgs laiks, runātājam joprojām būs sāpīgi stāstīt par tik dziļi personiskiem pārdzīvojumiem.

Panāciet, ka audzēkņi jau iepriekš ir apguvuši drošus pamatus šo notikumu vēsturē. Izdevību tikties ar aculieciniekiem nevajadzētu izmantot kā pirmo iespēju runāt par šī vēstures perioda notikumiem, jo lielākā daļa šādu aculiecinieku nav skoloti vēsturnieki vai pedagogi, un viņu pārdzīvojumi var arī nebūt "tipiski", kas atbilstu vairumam holokaustu pārdzīvojušo pieredzei. Tomēr jūsu audzēkņiem būs tā retā iespēja tikties ar kādu, kas savām acīm redzējis un piedzīvojis šos notikumus, un uzklausīt unikālu, personisku liecību.

Rosiniet audzēkņus uzdot jautājumus holokaustu pārdzīvojušajam cilvēkam ne tikai par to, kas notika ar viņu tajā laikā, bet arī par dzīvi pirms un pēc holokausta, lai rastu iespaidu par cilvēku kopumā un par viņa centieniem  turpmāk dzīvot ar šo pieredzi.

Kaut arī nav iespējams iegūt vispārinājumus no viena cilvēka stāstījuma, tikšanās ar holokaustu pārdzīvojušu cilvēku, glābēju vai atbrīvotāju var šos vēstures notikumus padarīt audzēkņiem reālākus, uzsverot, ka šī traģēdija skāra parastus cilvēkus.


Saikne ar citiem mācību priekšmetiem bagātinās audzēkņu izpratni par holokaustu

Holokausta notikumi skar tik daudzus cilvēka darbības aspektus, ka tie ir dziļi nozīmīgi daudzu mācības priekšmetu skolotājiem. Kaut arī holokausta pētīšanai jāpamatojas uz pamatīgu vēstures izpratni, vēsturniekiem nepieder šīs temata zināšanu monopols. Nozaru tēlainas sasaistes rezultātā var rasties darba plāns, kurā ir izmantota dažādās jomās iegūta pieredze, aplūkojot holokaustu no daudzveidīgiem skata punktiem un izmantojot citās mācībstundās gūtus priekšstatus un zināšanas.

Stāstījumi par holokaustu ilustrē cilvēka ekstrēmu rīcību, kas var būt naidīga un nežēlīga, bet var būt arī drosmīga un humāna. Vēstures stundās uzzinātais par holokaustu rada spēcīgas emocijas, ko audzēkņiem var palīdzēt radoši un tēlaini izpaust dzeja, tēlotāja māksla un mūzika. Holokausta sakarā rodas svarīgi morāles, teoloģijas un ētikas jautājumi, ko audzēkņi varētu noskaidrot reliģijas studijās, pilsonības un sabiedrības mācības stundās.

Ar koordinētu starpdisciplīnu pieeju, izmantojot kolēģu pieredzi citu mācību priekšmetu mācīšanā, būs iespējams sadalīt darba slodzi un bagātināt audzēkņu izpratni par holokaustu.


Vēstures notikumi jāmāca kontekstā

Holokausta norises ir jāpēta Eiropas un pasaules vēstures kontekstā kopumā, lai audzēkņiem dotu ieskatu par holokaustu veicinošiem precedentiem un apstākļiem.


Temats ir jāiztirzā plaši un līdzsvaroti

Holokausts nenorisinājās vienā formā, bet ievērojami atšķīrās atkarībā no valsts un tā īstenošanas laika  (sk. Īpašās komisijas vadlīnijas par jautājumu "Ko mācīt"  - "What to teach", izmantojot Izglītības darba grupas interneta saiti).


Ievērojiet precizitāti savos izteikumos un mudiniet audzēkņus to ievērot

Par holokaustu ir sacerēti daudzi mīti, un audzēkņiem, kas saskaras ar šo tematu, var būt par to jau daudzi agrāk iegūti priekšstati. Ja skolotājs savā valodā neievēro precizitāti, tas rada aplamus priekšstatus.

Nevajadzētu lietot noziedznieku radīto valodu, kas atspoguļo to uzskatus. Tādus terminus kā "Galīgais risinājums" var citēt un kritiski analizēt, taču tos nevajadzētu lietot, lai aprakstītu vēstures notikumu.

Ir svarīgi iegaumēt definīcijas, jo tās liek ievērot precizitāti un skaidru domu. Tāds piemērs ir vārda "nometne" lietošana. Lai gan cilvēki gāja bojā dažādās nacistu un viņu līdzgaitnieku radītās nometnēs, visas nometnes netika izveidotas ar tīšu nodomu nogalināt cilvēkus. Bija koncentrācijas nometnes, vergu darba nometnes un pārsūtīšanas nometnes, kā arī vēl citas. Dažādas nometnes pildīja dažādus uzdevumus dažādos laika posmos. Ir svarīgi, lai skolotājs runātu ļoti precīzi, aprakstot dažādās nometnēs veiktos pasākumus saistībā ar šo vēstures posmu un nerunātu par nometnēm vispārinātā nozīmē.


Ir jāatšķir holokausta vēsture no mācības, ko no šīs vēstures varētu gūt

Uzmanieties, lai holokausta vēsture tiktu atšķirta no morālās mācības, ko ir iespējams gūt no šīs vēstures studijām. Skolotājs riskē vēstures stāstījumu sagrozīt, ja to pārāk vienkāršo vai pielāgo konkrētiem skolotāja iecerētiem morālās mācības mērķiem, kas viņa audzēkņiem būtu jāapgūst.

Uzzinot par šiem notikumiem, jaunieši var sākt jūtīgi uztvert mūsdienās redzamos aizspriedumu un netaisnības piemērus; holokausts var likt audzēkņiem sastapties ar stereotipiem, mītiem un aplamiem priekšstatiem un dot tiem iespēju pārskatīt pierastos aizspriedumus, salīdzinot tos ar vēstures notikumiem. Tomēr morāles mācība nebūs pamatota, ja tā neizrietēs no precīzi un objektīvi izlasītiem vēstures pierakstiem.

Vēstures izzināšana, ko vajadzētu gaidīt no saviem audzēkņiem, atklās tiem pasaules sarežģītās situācijas, kur bija jāizdara konkrēta izvēle un jāpieņem konkrēti lēmumi. Audzēkņiem būtu jāsajūt patiesās dilemmas, kas bija jārisina cilvēkiem pagājušajos laikos. Tikai tad būtu iespējams paraudzīties uz cilvēku darbību (un bezdarbību) tā laika kontekstā, un tikai tad mēs varbūt sāktu gūt nozīmīgu mācību šodienai.


Izvairieties vienkāršoti atbildēt uz sarežģītiem vēstures jautājumiem

Vēlēšanās "gūt mācību" ietver risku, ka holokausts tiks par daudz vienkārši izskaidrots, neņemot vērā lēmumu pieņemšanas vēsturisko kontekstu. Šāda pieeja var sašaurināt audzēkņu izpratni par sarežģītiem notikumiem līdz striktām pamācībām par to, kas bija labi un kas bija slikti, proti, "holokausts notika tāpēc, ka cilvēki neizvēlējās pareizu morāli", rezultātā radot virspusēju vēstures izpratni. 

Audzēkņiem būtu jāizzina vēstures jautājumi. Šāds pasākums varētu ietvert jautājumu par to, kādēļ ebreju liktenis dažādās valstīs tik ļoti atšķīrās, kā arī ietvert pētījumu par vācu okupācijas atšķirīgajiem režīmiem dažādās valstīs. Šādu pētījumu gaitā noteikti radīsies morāles jautājumi, taču audzēkņus vajadzētu iedrošināt pazemīgi lūkoties uz pagātnes notikumiem. Ir viegli nosodīt tos, kas atteicās slēpt kaimiņos dzīvojošos ebrejus vai tiem palīdzēt, taču viegli iegūstamie morālie secinājumi par malā stāvētājiem neradīs dziļāku izpratni par vēsturi un nepadarīs audzēkņus par labākiem pilsoņiem.

Ievērojot šī vēstures posma sarežģītību, audzēkņiem vajadzētu dot iespēju padziļināti pētīt un izzināt holokaustu, tostarp dilemmas, ar ko sastapās glābēji, kam katru dienu bija jāpieņem lēmums par to, vai turpināt riskēt ar savu un savas ģimenes locekļu dzīvību, palīdzot paslēptajiem cilvēkiem; kāpēc sabiedrotie nedarīja ko vairāk ebreju glābšanā; kāpēc dažas ebreju padomes (Judenräte) ierakstīja savus tautiešus uz nāves nometnēm deportējamo sarakstos; kāpēc lielākā daļa cilvēku okupētajās valstīs neko nedarīja, lai palīdzētu kaimiņos dzīvojošiem ebrejiem; kāpēc vienkāršie cilvēki labprātīgi piedalījās masveida slepkavošanā.

Šis sarežģītais temats neļauj iegūt vienkāršas atbildes, un daudzreiz rodas vairāk jautājumu nekā var reāli atbildēt. Ir patiešām svarīgi, lai jaunieši saprastu, ka dažiem jautājumiem atbilžu nav.


Nodrošiniet audzēkņiem iespēju izmantot pirmavotus

Noziegumu izpildītāji, upuri, glābēji un pasīvie vērotāji  atklāj sevi tā laika vēstulēs, dienasgrāmatās, avīžu rakstos, teiktajās runās, mākslas darbos, pavēlēs un oficiālos dokumentos. Pirmavotos pieejamie materiāli ir svarīgi, lai veiktu nozīmīgu pētījumu par cilvēku motivāciju, domām, jūtām un rīcību pagātnē, kā arī lai nopietni mēģinātu saprast cilvēku izvēli un notikumu gaitu.

Audzēkņiem vajadzētu dot iespēju kritiski analizēt pirmavotu materiālus un saprast, ka analīzei, interpretācijai un spriedumiem jāpamatojas uz pamatīgu vēsturisko liecību lasīšanu.


Audzēkņiem jānorāda, ka paši nozieguma izpildītāji ir atstājuši daudz liecību par holokaustu

Nacisti ir atstājuši daudz pierādījumu par holokaustu - rakstiskos dokumentus, fotogrāfijas vai filmētus materiālus, tādēļ ir risks pagātni aplūkot tikai ar noziegumu izpildītāju acīm. Ja šādu materiālu izmanto neuzmanīgi, mēs riskējam raudzīties uz upuriem tā, kā tos redzēja nacisti - pārvērstus lietās, degradētus un bez cilvēciskas sejas.

Šādi pierādījumi ir jāaplūko kontekstā, un skolotājam ir jāņem vērā bērnu kognitīvās un emocionālās attīstības pakāpe atkarībā no to vecuma, nodrošinot piemērotu attēlu izmantošanu, lai audzēkņi būtu labi sagatavoti iespējamai emocionālajai ietekmei un lai jauniešiem būtu vēlāk atvēlēta vieta pārdomām un savas reakcijas apspriešanai.

Ir uzmanīgi jāsaskaņo šie dokumenti un fotogrāfijas ar dienasgrāmatām, vēstulēm un fotogrāfijām un citām liecībām, ko rāda paši upuri, un jāuzklausa viņu teiktais.


Rosiniet audzēkņus kritiski analizēt dažādas holokausta interpretācijas

Mācīšanos klasē ietekmē plašāks kultūras konteksts, un tautas iztēlē holokausts ir iemūžināts daudzās un dažādās formās. Kolektīvo atmiņu veido akadēmiskā un populārā vēsture, mākslas filmas, plašsaziņas līdzekļi, dokumentālās filmas, tēlotājmākslas darbi, teātris, romāni, memoriāli un muzeji. Katru holokausta interpretāciju ietekmē apstākļi, kādos tā ir radusies, un tā var pavēstīt tikpat daudz par savas rašanās laiku un vietu kā par tajā attēlotajiem notikumiem.

Ir svarīgi, lai audzēkņi apsvērtu, kā un kāpēc šādi pagātnes attēlojumi rodas, apsvērtu pierādījumu izvēli to pamatošanai un attēlojumu radītāju nolūkus. Audzēkņiem būtu jāsaprot, ka debates par vēsturi ir likumīgi atļautas, taču no tā nevar secināt, ka visas interpretācijas ir vienlīdz pareizas (sk. arī nodaļu Izvairieties pagātnes noliegšanu atzīt par likumīgu).


Uzmanīgi novērtējiet rakstīto un vizuālo dokumentu satura piemērotību un neizmantojiet šausminošus tēlus, iesaistot audzēkņus holokausta pētīšanā

Holokausta attēlu tieša izmantošana, lai radītu šokējošu un šausminošu iespaidu, nozīmē gan degradēt upurus, gan izturēties neiejūtīgi pret audzēkņiem. Cieņa pret holokausta upuriem un jūsu uzrunāto auditoriju nodarbības laikā prasa izturēties iejūtīgi un rūpīgi pārdomāt, kāds materiāls būtu piemērots. Ja skolotājs ir veltījis daudz laika, lai panāktu labas attiecības ar saviem audzēkņiem, viņš riskē nodot šo uzticēšanos, parādot tiem ļoti briesmīgas un satraucošas ainas. Šāds materiāls arī var radīt stresu un samulsumu, kas nodarbības laikā var izpausties kā nervozi smiekli un nepiedienīgas piezīmes.

Holokausta tematu var sekmīgi mācīt, neizmantojot fotogrāfijas, kur redzami grēdās sakrauti kaili ķermeņi, un šādu attēlu pārmērīga izmantošana var būt kaitīga. Nav domājams, ka, izraisot šoku un pretīgumu, var iegūt vērtīgu mācību pieredzi. Tāda prakse tomēr var izraisīt pazemojumu un nostiprināt uzskatu par ebrejiem kā upuriem.

Ja skolotājs izvēlas fotogrāfijas, kurās parādītas zvērības, tas jādara vienīgi tad, ja šāda rīcība nepārprotami nāk par labu audzēkņu izglītībai.


Nesalīdziniet dažādu grupu ciešanas

Lai šī perioda studēšanā patiesi saprastu vispārēji gūto mācību - ja apgalvojam, ka līdz ar holokausta temata apgūšanu audzēkņus varētu padarīt jūtīgākus pret vajāšanām, diskrimināciju un naidu mūsdienu pasaulē - skolotāja darba plānā vajadzētu ietvert visu nacistu vajāto upuru pieredzi un šīs vajāšanas ideoloģisko pamatu.

Konkrēti ebreju pieredzē mēs redzam diskrimināciju, ekonomisko ekspluatāciju, vajāšanu un slepkavošanu, kas izrietēja no nacistu antisemītisma, taču piemēri, kur citādā veidā izpaužas naids un neiecietība - kas ir vienlīdz svarīgi mūsdienu sabiedrībā - ir jāmeklē citur: nacisti vajāja un slepkavoja arī čigānus, homoseksuāļus, komunistus, politiskos disidentus un sabiedrībā atšķirīgos.

Visu nacistu vajāto upuru ciešanas ir jāaplūko, tās nesalīdzinot ar ebreju pieredzi. Nacisma vēstures periodā pārdzīvotās ciešanas nevar sakārtot hierarhijā, un nevar arī holokaustu salīdzināt ar citu veidu genocīdu.

Citu nacistu vajāšanas upuru pieredzi nevajadzētu aplūkot vienā papildu nodarbībā, uzskatot, ka katra no šīm vajāto grupām it kā pieder pie vienas un tās pašas grupas. Vajadzētu stāstus par šīm pārējām grupām ievīt stāstījumā par ebreju vajāšanu, piemēram, pētot, kas bija līdzīgs un kas bija atšķirīgs pret ebrejiem un pret čigāniem vērstajā genocīdā, vai izsekojot nacistu "eitanāzijas" programmā iesaistītā personāla un metožu saistību ar nāves nometnēm Austrumeiropā.

Ar šādu pieeju ne tikai tiktu atzīta citu upuru vajāšana, bet arī papildināta izpratne par ebreju pieredzes īpašo raksturu un būtu vieglāk holokaustu skatīt plašākā vēsturiskā kontekstā. Tāpat kā nav iespējams izskaidrot ebreju masveida slepkavošanu ārpus Otrā pasaules kara konteksta, tāpat nav pareizi pētīt šo stāstu atrauti no stāstiem par pārējām vajāto grupām.


Ļaujiet audzēkņiem iepazīties ar dažādām holokausta upuru attieksmēm pret nacismu, tostarp ar daudzām pretošanās formām

Pretošanās nacistu organizētajām vajāšanām bija daudzveidīga - no bruņotas cīņas līdz mēģinājumiem saglabāt pašcieņu pat visekstrēmākajos geto un nometņu apstākļos. Ne vienmēr nacistu upuri pasīvi pieņēma vajāšanu. Ir svarīgi izzināt, kā upuri reaģēja, kādi bija viņu rīcības brīvības ierobežojumi un cik daudzveidīga bija ebreju pretošanās holokaustam.


Neaprakstiet ebrejus tikai kā holokausta upurus

Holokausta notikumi ir jāaplūko vēsturiskā kontekstā. Ir jāparāda, kā dzīve ritēja pirms un pēc holokausta, lai kļūtu skaidrs, ka ebrejiem ir sena vēsture un tiem pieder bagāts kultūras mantojums, kā arī jāpanāk, ka audzēkņi neuztver ebrejus tikai kā nehumanizētus un degradētus nacistu vajātus upurus. Jauniešiem vajadzētu saprast, ka bagāto un dzīvotspējīgo ebreju kopienu sagraušana Eiropā ir radījusi milzīgu zaudējumu mūsdienu pasaules kultūrai.


Norādiet, ka holokausts nebija nenovēršams

Ja vēsturisks notikums ir dokumentēts mācību grāmatās un filmās, tas tomēr nenozīmē, ka tam bija jānotiek. Holokausts bija iespējams tādēļ, ka atsevišķi cilvēki, grupas un nācijas izlēma rīkoties vai nerīkoties. Pievēršot uzmanību šādiem lēmumiem, var gūt ieskatu par vēsturi un cilvēka dabu, kā arī labāk palīdzēt audzēkņiem kļūt par kritiski domājošiem indivīdiem.


Necentieties attēlot nozieguma izpildītājus kā "necilvēciskus briesmoņus"

Holokausts bija cilvēku radīts pasākums, kura cēloņi meklējami cilvēkos. Ir par jaunu jāpadara par cilvēkiem visi holokaustā iesaistītie: jāskata upuri, glābēji, noziegumu līdzdalībnieki, pasīvie vērotāji un noziegumu izpildītāji kā parasti cilvēki, kas darbojās ārkārtējos apstākļos. Nav jāatzīst, ka ļaundaru darbības bija normālas, bet gan jāatzīst, ka lielākā daļa no tiem nebija sadistiski psihopāti un ka holokaustu nevar izskaidrot vienīgi ar "ļaunumu".

Grūtāk ir atbildēt uz cilvēcisko jautājumu: kā tas bija iespējams, ka parasti cilvēki, mīloši tēvi un vīri, varēja labprāt piedalīties nevainīgu vīriešu, sieviešu un bērnu slepkavošanā?

Noziegumu izpildītāju motivācija ir dziļi jāpēta, un audzēkņiem ir jāizmanto pirmavotu dokumenti, konkrētu gadījumu analīze un atsevišķu cilvēku biogrāfijas, lai izsvērtu, cik liela relatīva nozīme bija ideoloģijai, antisemītismam, ambīcijām, līdzcilvēku spiedienam, ekonomiskajam oportunismam, noziedzīgai psihopātijai un citiem faktoriem, ar ko var izskaidrot, kādēļ cilvēki tieši tā rīkojās.


Uzmanīgi nošķiriet pagātnes noziedzniekus no mūsdienu sabiedrības Eiropā un citur pasaulē

Nevajadzētu audzēkņiem radīt priekšstatu, ka visi vācieši ir bijuši nacisti vai ka vienīgi vācu tautai ir bijusi nosliece nodarboties ar genocīdu. Ir jādod iespēja pētīt vācu tautas pārstāvju dažādos spriedumus par nacistu politiku, kas ietver gan aizrautīgu atbalstu, sadarbošanos, neapmierinātību, vienaldzību, gan arī aktīvu pretošanos.

Uzmanīgi nošķiriet pagātnes Vāciju no mūsdienu Vācijas. Holokausta notikumi ir jālokalizē vēsturiskajā kontekstā, skaidri nodalot mūsdienu Vācijas iedzīvotājus, politiku, sabiedrību un kultūru no Vācijas nacistiskās pagātnes.

Audzēkņiem arī būtu jāatzīst, ka antisemītisms ir gadsimtiem sena un globāla parādība un ka Eiropā arī ārpus Vācijas ir bijuši daudzi antisemītisku noziegumu izpildītāji un labprātīgi līdzdalībnieki. Citu tautību pārstāvji kalpoja armijā līdzās esesiešu vienībām vai bija koncentrācijas nometņu uzraugi; vietējie policisti palīdzēja tvarstīt un deportēt ebrejus uz nāves nometnēm; dažkārt vietējie iedzīvotāji aicināja rīkot ebreju grautiņus tuvākajā apkaimē vai nodeva paslēpušos ebrejus. Nacistiskās Vācijas sabiedrotās valstis ar savu iniciatīvu palīdzēja īstenot slepkavošanu.


Rosiniet audzēkņus pētīt novada, reģiona un pasaules vēsturi un atmiņas

Ja dzīvojat valstī, kur ir noticis holokausts, uzsveriet šos konkrētos notikumus tā laika tautas vēstures kontekstā, neaizmirstot holokausta Eiropas dimensiju. Šādā pētījumā vajadzētu ietvert upuru, glābēju, noziegumu izpildītāju, līdzskrējēju, pretošanās dalībnieku un pasīvo vērotāju piedzīvoto un arī izpētīt, cik plaši katra pieredze ir ietverta novada, reģiona vai tautas atmiņās un vēstures stāstos.

Ja dzīvojat valstī, kas Otrā pasaules kara laikā kā sabiedrotie karoja pret Vāciju vai bija neitrāla valsts, iesakiet audzēkņiem vēlreiz izskatīt savas tautas stāstu par šo periodu. Kādēļ trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados valstis neuzņēma vairāk bēgļu? Kāpēc sabiedrotie nenoteica, ka viens no kara mērķiem ir ebreju glābšana? Vai nevarēja vairāk ko darīt, lai glābtu ebrejus Eiropā?


Aiciniet savus audzēkņus piedalīties valsts un novada piemiņas un atceres tradīcijās un tās pārdomāt

Tādi pasākumi kā holokausta atceres dienas dod iespēju veidot starppaaudžu projektus, rosina ģimenes locekļu diskusiju par attiecīgajām mūsdienu problēmām  un palīdz iemantot citas sabiedrībā apgūstamas zināšanas.

Līdztekus tam, ka rodas iespēja holokausta temata apgūšanu pārnest no skolas sola uz vietējo sabiedrību, šādi pasākumi paši par sevi kļūst par izziņas un mācīšanās priekšmetu. Audzēkņiem varētu likt padomāt, kā kultūras ietekmē  veidojas atmiņas un memoriāli, kā vietējā sabiedrība vēlas atcerēties pagātni, kā dažādas grupas izvēlas vēstures materiālu, lai veidotu savus stāstus, un vai tautas stāstos tiek risināti valsts vēstures sarežģītie aspekti, un ar ko šādi piemiņas brīži atšķiras dažādās valstīs.


Izvēlieties piemērotus mācību pasākumus un izvairieties izmantot modeļus, kuri veicina audzēkņu iejušanos nozieguma izpildītāju vai upuru lomā

Lai gan empātiju izraisoši pasākumi var būt ļoti iedarbīga metode, kas rada jauniešu interesi par vēsturi, izgaismojot cilvēka pārdzīvojumus un reakciju uz notikumiem pagātnē, šādi pasākumi ir jāizvēlas ļoti uzmanīgi, kad tiek aplūkots tāds sensitīvs temats kā holokausts.

Varētu būt lietderīgi, piemēram, audzēkņiem izvēlēties kādas neitrālas valsts cilvēka lomu un atsaukties uz šiem notikumiem; tas varētu būt žurnālists, kam jāsagatavo raksts avīzei par ebreju vajāšanu, satraukts pilsonis, kas raksta savam politiskajam pārstāvim, kampaņas organizētājs, kas cenšas mobilizēt sabiedrisko domu. Šādi pasākumi var labi motivēt mācīšanos, un tie arī parāda iespējamos rīcības virzienus, ko audzēkņi var izvēlēties, ja tos satrauc notikumi mūsdienu pasaulē.

Skolotājam tomēr ir jāzina, ka daži jaunieši var pārāk dziļi iejusties holokausta notikumos, tos var aizraut varas apziņa un pat nacistu "spožums"; tie var izrādīt slimīgu aizraušanos ar upuru ciešanām. Te parādās radošo rakstu darbu un lomu spēļu bīstama tendence, kas mudina audzēkņus iztēloties, ka viņi ir bijuši holokaustā tieši iesaistīti. Audzēkņu radošās izpausmes var lietderīgi izmantot vairāku mācību priekšmetu saskarē, tomēr skolotājiem ir skaidri jāapzinās sasniedzamie mērķi. Bieži šādi "empātiju izraisoši pasākumi" ir bezgaumīgi un pedagoģiski neizdevušies, jo mums nav iespējams patiesi iztēloties - ja nu tikai ļoti virspusēji - kā mēs justos apstākļos, kas tik ļoti atšķiras no mūsu pašu dzīves pieredzes.

Šīs metodes arī nobāl, salīdzinot ar patieso empātiju, ko daudzi audzēkņi spēj sajust, noklausoties personiskus stāstījumus, iepazīstot konkrētus gadījumus un izdzīvojušo sniegtās liecības.


Izvairieties pagātnes noliegšanu atzīt par likumīgu

Holokausta noliegšana ir ideoloģiski motivēta. Noliedzēji cenšas sēt šaubu sēklu, tīši sagrozot un nepareizi atspoguļojot vēstures liecības. Skolotājiem ir jāuzmanās, lai netīši nepadarītu šos noliedzējus par likumīgiem, pašiem iesaistoties aplamās debatēs.

Ir jāuzmanās, lai noliedzējiem nedotu iespēju runāt; tādēļ neuzskatiet holokausta noliegšanu par likumīgu vēstures argumentu un nemēģiniet noliedzēju nostāju apstrīdēt normālās debatēs par vēsturi, izmantojot racionālus argumentus.

Daudzi skolotāji tomēr uzskata, ka holokausta noliegums kā parādība ir jāiztirzā kopā ar audzēkņiem - vai nu tādēļ, ka jaunieši paši uzdod šo jautājumu, vai tāpēc, ka skolotājus māc bažas, ka audzēkņu vēlākā dzīvē šādi uzskati varētu kļūt tiem zināmi un ka tie nebūs sagatavoti novērtēt noliedzēju runas mākslu un spēju samulsināt un maldināt.

Ja ievērojam šo argumentu, tad holokausta noliegšanas temats nav jāaplūko kopā ar holokausta vēsturi, bet gan atsevišķi. Šis temats varētu būt svarīgs, aplūkojot atsevišķu apakštēmu par antisemītisma formu veidošanos laika gaitā vai veidojot plašsaziņas līdzekļu pētījuma projektu, kurā tiek aplūkotas manipulācijas, faktu nepareiza atspoguļošana un sagrozīšana, ko dažas grupas izmanto politisku, sociālu vai ekonomisku mērķu sasniegšanai.


Ievērojiet, ka katram mācību materiālam ir savs potenciāls un arī ierobežojumi un ka interneta materiāli nav izņēmums

Uzmanīgi novērtējiet katra mācību materiāla vēsturisko precizitāti. Daudzos sabiedrības segmentos ir plaši izplatīts antisemītisms, homofobija vai naidīgs noskaņojums pret čigāniem, un šīs tendences var izpausties arī mācībstundā. Jums ir jāzina, ka šādi aizspriedumi varētu būt jūsu audzēkņiem, tādēļ uzmanīgi izvēlieties mācību materiālus, lai nacistu propagandas attēlojums un fotogrāfijās parādītās zvērības nejauši nepastiprinātu negatīvu viedokli par upuriem. Nodrošiniet to, ka mācību materiāli ietver personu stāstījumus un konkrētu gadījumu aprakstus, kas izaicina un apgāž negatīvos stereotipus par upuru grupām.

Papildus iespied materiāliem potenciāli vērtīgs izglītojošs un pētniecisks palīgs var būt internets. Tomēr skolotājiem ir uzmanīgi jāizmanto internets, jo ļoti daudzus šķietami ticamus rakstus internetā ievieto un uztura holokausta noliedzēji un antisemītisma piekritēji. Skolotājiem ir jābrīdina par to jaunieši, lai tie apzinātos, ka ar dažiem meklēšanas rīkiem internetā var atrast nedrošas ziņas, un ir jāpalīdz audzēkņiem atrast leģitīmus un autoritatīvus interneta resursus.

Skolotājiem ir jāuzsver, ka visi informācijas avoti ir kritiski jāizvērtē un ka ir jāņem vērā, kādā kontekstā informācija ir radīta. Iedrošiniet audzēkņus uzdot jautājumus, piemēram: Kurš ir šo informāciju sarakstījis? Kādam nolūkam ir radīts šis interneta resursu punkts? Vai ir pievienots apskatāmo jautājumu saraksts? Ja ir, kā tas ietekmē informācijas atlasi un pasniegšanu?

Iesakiet autoritatīvas interneta vietnes, ko paši esat pārbaudījuši. Noderīgs sākuma punkts varētu būt organizāciju mājas lapas, kas minētas starptautiskajā direktorijā (International Directory), un katrai no tām ir pievienota saite, kas ļauj aplūkot citas ieteicamas vietnes.


Nošķiriet vēsturiskos notikumus no tagadējiem un izvairieties no vēsturiski nesaderīgiem salīdzinājumiem

Daudzi izglītības darbinieki uzskata, ka holokausta temats ir jāmāca galvenokārt tādēļ, lai tādā veidā jaunieši kļūtu jūtīgi pret netaisnības, vajāšanas, rasisma, antisemītisma gadījumiem un citām naida izpausmēm mūsdienu pasaulē. Holokaustu bieži uzskata par morāles pārbaudes akmeni, par ļaunuma paradigmu. Kaut arī šādas vispārējas mācības apgūšana var būt svarīga holokausta pētījumos, audzēkņiem vajadzētu arī izprast atšķirības notikumos un  pazīt tajos kā konkrēto, tā vispārējo.

Patlaban ir ieviesusies tendence lietot vārdu "holokausts"', domājot ar to jebkurus briesmīgus notikumus, zvērības un cilvēciskas traģēdijas. Tāda tendence ir radusies daļēji valodas nepilnību dēļ, jo nav iespējams adekvāti aprakstīt šādus notikumus, un daļēji informācijas un izpratnes trūkuma dēļ attiecībā uz holokausta vēsturi. Diemžēl, par daudz plaši lietojot vārdu "holokausts", tas dažreiz kļūst triviāls un pat nederīgs, un šī termina nelietīga valkāšana draud mazināt nacistu noziegumu smagumu apšaubāmu salīdzinājumu dēļ.

Uzzinot par holokaustu, jaunieši var nonākt līdz noderīgiem salīdzinājumiem ar mūsdienu pasauli: cilvēktiesību pārkāpumus nacisma laikā (it īpaši pirmskara laikā) var tikpat labi pielīdzināt mūsdienu aizspriedumu, diskriminācijas un vajāšanas piemēriem.

Genocīds tomēr ir skaidri un fundamentāli kaut kas cits, un tas nenozīmē tikai cilvēktiesību zaudēšanu. Protams, ir vēl citi genocīda piemēri, un ir likumīgi jautāt, piemēram, ar ko atšķiras holokausts no genocīda Ruandā un kas abām parādībām ir kopīgs. Tomēr audzēkņiem ir skaidri jāsaprot, ka ne visi traģiskie notikumi nozīmē genocīdu un ka nav jāsalīdzina nesalīdzināmas lietas.

Nodrošiniet, lai nenotiktu virspusēja salīdzināšana un nerastos iespaids, ka mēs šodien varam lemt par savu rīcību, vienkārši atsaucoties uz pagātnes notikumiem. Mēs dzīvojam sarežģītā laikā un būsim snieguši audzēkņiem lāča pakalpojumu, ja liksim tiem domāt, ka vēstures mācība ir tik skaidra, ka tā piedāvā vieglus risinājumus šodienai.


Neesiet vienaldzīgi, ja audzēkņi pauž satraukumu

Ja audzēkņi jūt, ka viņu tautas vai grupas ciešanas netiek aplūkotas, tie var izrādīt pretestību, kad notiek mācības par citu cilvēku vajāšanu un slepkavošanu. Ir svarīgi izzināt citus rasisma, paverdzināšanas, vajāšanas vai kolonizācijas gadījumus vēsturē, kas ir īpaši svarīgi konkrētai audzēkņu grupai.

Daži skolotāji izsaka bažas, ka holokausta temata mācīšana var saasināt to jauniešu jūtas, kas nacistu vajāto ebreju ciešanas nepareizi pielīdzina Izraēlas politikai palestīniešu teritorijās. Tādēļ tomēr nav jāizvairās mācīt holokausta tematu.

Kaut arī var cerēt, ka holokausta izzināšana varētu likt audzēkņiem ievērot mūsdienās sastopamos netaisnības, vajāšanas, aizspriedumu un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumus, skolotājiem ir jāizvairās no vēstures politizēšanas un holokausta izmantošanas kādas kampaņas nolūkos.

Skolotāji nedrīkst būt vienaldzīgi pret audzēkņu jūtām un viedokļiem par to, kas tos patiesi satrauc. Skolotājiem jābūt gataviem analizēt mūsdienu pasaules konfliktu cēloņus, un jauniešiem ir jādod iespējas atklāti apspriest šīs problēmas. Tomēr ir jābūt uzmanīgiem, lai skaidri atšķirtu dažādos konfliktus vienu no otra, kā arī katra konflikta cēloņus un raksturu.

Mēs neapšaubāmi vēlamies, lai mūsu jaunieši kļūtu pa aktīviem sabiedrības locekļiem un iesaistītos sabiedrības dzīvē. Tomēr holokausta piemēra izmantošana šādas pozitīvas attieksmes radīšanai var radīt pretēju efektu un bezpalīdzības sajūtu, ja audzēkņiem nav dota iespēja spriest, kādā veidā tie var reaģēt uz tiem interesējošiem jautājumiem. Darba plānā ir jāparedz laiks, lai kopā ar audzēkņiem izzinātu likumīgas un miermīlīgas rīcības metodes, ko var izmantot interesējošu jautājumu gadījumā.