VADLĪNIJAS MĀCĪBU EKSKURSIJĀM UZ AUTENTISKĀM UN NEAUTENTISKĀM VIETĀM, KAS SAISTĪTAS AR HOLOKAUSTU

  1. Autentisku un neautentisku vietu apmeklējumi rada īpašu mācību pieredzi un iespējas, atšķirīgas no tām, ko var gūt klasē. Apmeklējums var arī padarīt mācību priekšmetu nozīmīgāku skolēnu acīs, viņi saprot, ka apmeklējuma dēļ ir devušies projām no skolas un citām mācību priekšmetu stundām.
  2. Autentiska vieta sniedz unikālu atmosfēru, kura var radīt īpašu vēlēšanos mācīties un izsaukt spēcīgas emocijas. Izglītotāja pienākums ir apzināties, ka viņš/viņa pakļaus skolēnus šīm spēcīgajām emocijām, un ņemt to vērā, plānojot apmeklējumu.
  3. Autentiskās vietas ļauj padziļināti izpētīt konkrētas vietas un brīžus vēsturē.
  4. Muzejiem ir grūti radīt tādu pašu emocionālo iespaidu, kādu rada autentiskas vietas apmeklējums; tomēr muzejā ir mazāka iespēja, ka skolēni varētu kļūt nomākti, izjūtot pārāk stiprus pārdzīvojumus, turklāt tur viņi var saskatīt plašāku vēsturisku kontekstu.
  5. Iespēja aplūkot oriģinālus materiālās kultūras pieminekļus var stimulēt interesi, motivāciju un mācīšanos, sniedzot tiešu un taustāmu saikni ar pagātnes cilvēkiem, kādu grūti atveidot klasē.
  6. Izglītotājs ir atbildīgs skolēnu priekšā un viņam jābūt drošam par to, ka autentiskas vietas vai muzeja apmeklējums būs piemērots skolēnu vecumam. Svarīgi, lai izglītotājs par to konsultētos ar muzeja vai autentiskās vietas darbiniekiem.
  7. Nebūtu jādomā, ka ar autentiskas vietas vai muzeja apmeklējumu vien pietiks Holokausta studijām. Izglītotājam skaidri jāzina autentiskas vietas vai muzeja apmeklējuma mērķi. Kā tas papildinās, paplašinās un attīstīs darbu klasē?
  8. Būtiski ir rūpīgi plānot apmeklējumu. Gatavojoties tam, izglītotājam jāsazinās ar apmeklējamo vietu, lai uzzinātu darbinieku ieteikumus. Ideālā gadījumā izglītotājam vieta jāapmeklē iepriekš un /vai jāpiedalās skolotāju semināros par skolēnu mācību ekskursijām uz šādām vietām.
  9. Izglītotājam jāapsver, kā mācību ekskursija iederēsies plašākā Holokausta mācīšanas plānā, un kā to integrēt ar darbu klasē. Mācību ekskursijā jābūt sagatavošanās posmam, pašam apmeklējumam un turpinājuma aktivitātēm. Šajās aktivitātēs skaidri jāuzsver Holokausta vēstures mācīšana, taču tās iespējams bagātināt, izmantojot starppriekšmetu saikni.
  10. Apmeklējamās vietas darbiniekiem jāapzinās, ka tie ir atbildīgi par ieteikumu, informācijas un materiālu sniegšanu izglītotājiem ekskursiju sagatavošanai un stundām pēc ekskursijas. Izglītotājam jāatvēl pietiekams laiks šo darbību veikšanai.
  11. Gatavojoties ekskursijai, jāizskaidro, ka autentiska vieta ir memoriāls ar savu vēsturi, un ka to apmeklējot, iespējams mācīties ne tikai par pagātni, bet arī par to, kā pagātne tiek saglabāta un pieminēta.
  12. Autentiskas vietas apmeklējumā galvenā uzmanība jāpievērš vietas vēsturei. Skolēniem aktīvi jāizmanto vieta kā vēstures liecība, pētot tēmas un jautājumus, kuri tika pārrunāti, gatavojoties apmeklējumam. Apmeklējumu vajadzētu uztvert ne tikai kā iespēju atbildēt uz šiem vēsturiskajiem jautājumiem, bet arī kā stimulu uzdot jaunus jautājumus par vēsturi, morāli un ētiku.
  13. Skolēni lielākoties nav pieraduši mācīties no muzeju un autentisku vietu apmeklējumiem, un daudziem nav šādai videi nepieciešamo mācību prasmju. Tādēļ muzejiem un autentiskām vietām vajadzētu atvieglot mācību procesu apciemojuma laikā, palīdzot skolēniem izskaidrot eksponātus. Jāņem vērā skolēnu vecums, dažādās mācību vajadzības un atšķirīgais zināšanu līmenis. Varētu izmantot ievada orientējošas un/vai nobeiguma apkopojošas nodarbības, ekskursijas gida vadībā, darba lapas, audiogidu, u.t.t.
  14. Izglītotājam jārosina pārrunas un pārdomas vēsturiskajā vietā kā apmeklējuma neatņemama daļa, un autentiskajai vietai vai muzejam būtu jānodrošina vieta un laiks šādai iespējai.
  15. Mācību darbā pēc apmeklējuma būtu jāatbild uz skolēnu jautājumiem, kurus ierosinājis apmeklējums un jāpalīdz viņiem iekļaut tā laikā apgūto plašākā kontekstā.