Holokausta noliegšanas un sagrozīšanas darba definīcija

Juridiski nesaistošā holokausta noliegšanas un sagrozīšanas definīcija tika pieņemta IHRA 2013. gada plenārsēdē Toronto.

Šī definīcija apliecina apziņu, ka holokausta noliegšanai un sagrozīšanai jāstājas pretī un jānosoda gan valstiskā, gan starptautiskā līmenī, kā arī jāaplūko pasaules mērogā. IHRA savām darba vajadzībām pieņēmusi šo juridiski nesaistošo darba definīciju.

Holokausta noliegšana ir retorika un propaganda, kas noliedz vēsturisko patiesību un nacistu un to līdzdalībnieku īstenotās ebreju iznīcināšanas apjomu Otrajā pasaules karā (holokausta jeb Šoa (Shoah). Holokausta noliegšana konkrēti attiecas uz mēģinājumiem apgalvot, ka holokausts nenotika.

Holokausta noliegšana var ietvert publisku galveno iznīcināšanas metožu (piemēram, gāzes kameru, masu nošaušanas, bada un spīdzināšanas) vai pret ebrejiem vērstā genocīda apzinātā nolūka publisku noliegšanu vai apšaubīšanu.

Dažādie holokausta noliegšanas veidi ir antisemītisma izpausme. Centieni noliegt pret ebrejiem vērsto genocīdu ir mēģinājums attaisnot nacistus un antisemītus, atbrīvojot viņus no vainas un atbildības pret ebrejiem vērstajā genocīdā. Holokausta noliegšanas izpausmēs ietilpst arī ebreju vainošana Šoa (Shoah) pārspīlēšanā vai tā izraisīšanā ar nolūku gūt politisku vai finansiālu labumu, it kā Šoa (Shoah) būtu ebreju radītas sazvērestības rezultāts. Šajā gadījumā mērķis ir padarīt ebrejus par vaininiekiem un no jauna leģitimēt antisemītismu.

Holokausta noliegšanas mērķi bieži vien ir centieni atjaunot klaju antisemītismu un tādu politisko ideoloģiju un apstākļu veicināšana, kas radītu labvēlīgu augsni tāda veida notikumam, kuru tā noliedz.

Holokausta sagrozīšana cita starpā attiecas uz:

  1. apzinātiem centieniem attaisnot vai mazināt holokausta vai to galveno elementu radītās sekas, tostarp arī nacistiskās Vācijas kolaborantu un sabiedroto veiktās darbības;
  2. klaja holokaustā cietušo upuru skaita samazināšanu, kas ir pretrunā ar uzticamiem avotiem;
  3. mēģinājumiem vainot ebrejus pret sevi vērstā genocīda izraisīšanā;
  4. apgalvojumiem, kuros holokausts vērtēts kā pozitīvs vēsturisks notikums. Šādi apgalvojumi nav holokausta noliegums, taču ir radikāla antisemītisma izpausmes un tāpēc ir saistīti ar to. Tie var izteikt mājienu, ka holokausts nebija pietiekami efektīvs, lai sasniegtu tā izvirzīto mērķi – „ebreju jautājuma galīgo risinājumu”;
  5. centieniem padarīt neskaidru atbildību par nacistiskās Vācijas radīto un vadīto koncentrācijas un nāves nometņu izveidi, vainojot citas tautas vai etniskās grupas.